Iespējams, kāds Liepājas sportists bijis daudzpusīgāks par Vitautu Cini, kurš pagājušā gadsimta vidū pilsētas mēroga sacensībās sevi pieteica 10 sporta veidos. Droši vien vēl kāds, izņemot Cini, savu īsto sporta veidu atrada, gadu skaitam sniedzoties jau pāri 30. Taču diez vai kāds cits Latvijas izlasē iekļuva tikai dažus mēnešus pēc sāktajiem regulāriem treniņiem jaunajā sporta veidā un Latvijas čempiona nosaukumu pirmo reizi izcīnīja, tuvojoties 40 gadu slieksnim.
Kad Liepājā parādījās jauns sporta veids – loka šaušana, Cinis pamēģināja arī to. Bultas gāja uz visām pusēm, tikai ne mērķī. Kam prasīt padomu nebija. Kā prata, tā meistaroja bultas. Sadabūja kādu grāmatu par loka šaušanu, paskatījās, kā šauj citi un mēģināja atdarināt. Taču no tā nekas nesanāca. Katram sava tehnika, un ej nu saproti, kāda tev pašam vispiemērotākā. Visu nācās pārbaudīt uz savas ādas. Pēc pāris mēnešu treniņiem aizbrauca uz Latvijas meistarsacīkstēm un… viņu iekļāva republikas izlasē. Cinis bija trāpījis īstajā sporta veidā un septiņdesmitajos gados četras reizes kļuva par Latvijas absolūto čempionu, 20 reižu izcīnīja mazās zelta medaļas, laboja republikas rekordus, piedalījās PSRS Tautu spartakiādē un Padomju Savienības meistarsacīkstēs, uzvarēja starptautiskās sacensībās un Baltijas republiku kausa izcīņā, sasniedza sporta meistara normu, četras reizes iekļuva Liepājas gada labāko sportistu trijniekā.
Var jau teikt, ka loka šaušanā Latvijā nebija pārāk liela konkurence. Tikai tas nenozīmē, ka šajā sporta veidā sasniegt augstu meistarību būtu vienkāršāk nekā citos, populārākos. Pacietību tas prasīja vēl lielāku, jo stundām ilgi nācās vienam pašam tikai atvilkt loku un raidīt bultas, tikai atvilkt un raidīt.Vienmuļi. Pa reizei kāds pienāk, lai iedodot izšaut, taču bulta aiziet šķērsām, un viņš atmet ar roku. Vienu reizi “Daugavas” stadionā kāds pakaitinājis, ka Cinis slikti šaujot. Vitauts piedāvājis viņam nolikt savu hūti un, ja no 50 metru attāluma no trīs šāvieniem trāpīšot tikai vienu, nopirkšot vīram jaunu cepuri. Kad trāpījis jau pirmajā reizē, šis paņēmis savu caurdurto galvassegu un klusēdams aizgājis.
Bet Vitautam šie treniņi vienatnē nelikās vienmuļi. Bija prieks, ja izdevās laba šāvienu sērija, un tas radīja vēlēšanos šo sēriju pārspēt. Daudzu gadu nodarbošanās dažādos sporta veidos bija rūdījusi ne tikai gribasspēku, bet arī pacietību, un bez tās loka šaušanā neko nepanākt, jo loku vajadzēja noskaņot gluži kā vijoli, te savelkot to par milimetru, te par milimetru atlaižot.
Tuvojoties 50.dzīves slieksnim, Vitauts Cinis pārtrauca piedalīties sacensībās. Trenēja loka šāvējus Liepājas rajonā, arī Talsos, kur pēc augstskolas beigšanas strādāja meita Jana. Arī viņai ierādīja, kā rīkoties ar loku un bultām, un Jana uzvarēja Latvijas meža darbinieku spartakiādēs un pat kopā ar republikas izlasi piedalījās sacensībās Vācijā, kur izcīnīja 3.vietu. Kad astoņdesmito gadu beigās sākās pārmaiņas arī sporta dzīvē, Cinis beidza arī trenēšanu un palika tikai strādāt Metalurga velmētavā par atslēdznieku.
Laikraksts ” Kurzemes vārds”, 2008.gads