Loka šaušanā jau sen tiek slavēta dzimumu līdztiesība sacensībās. Īpaši mūsdienās sievietes ir ieņēmušas līdzvērtīgu lomu sacensībās un arvien vairāk arī vadībā.
Šis sporta veids bija viens no pirmajiem, kurā 1904. gadā olimpiskajās spēlēs tika iekļautas sieviešu sacensības, un Pasaules loka šaušanas federācija bija pirmā starptautiskā federācija, kuras prezidente bija sieviete.
Tā nav tikai mūsdienu parādība. Lai gan loki un bultas senajās civilizācijās, iespējams, simbolizēja karavīrus un karaļus, tas bija varas simbols, bet tas nebija tikai vīrišķības simbols. Mīti par Artemīdu un Diānu klasiskajā Grieķijā un Romā stāsta par sievieti ar loku, kas medī. Ir arī amazoņu sievišķā mitoloģija.
Karaļnamu pārstāvji visā Eiropā ar loka šaušanu sāka nodarboties vēlīnajos viduslaikos.
Tiek uzskatīts, ka Anglijas karaļa Henrija VIII otrā sieva Anna Boleina (Anne Boleyn) esot izmantojusi loka šaušanu, lai palīdzētu savaldzināt vīru, un arī viņas meita, karaliene Elizabete I, bija loka šāvēja. Vēlāk ar loka šaušanu nodarbojās arī jaunā princese Viktorija.
Ja neskaita karalisko patronāžu, 18. gadsimtā loka šaušana Anglijā strauji attīstījās divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā atbilda aristokrātijas prasībām – būt maigai un izsmalcinātai – un šī nodarbe labi iederējās tajā laikā populārajā romantiskajā neomeditārisma stilā.
Svarīgi, ka tas bija arī sporta veids, kurā sievietes varēja vilkt tērpus atbilstoši tā laika modei. Loka šaušana sievietēm ātri vien kļuva par pieņemamu jomu, kurā demonstrēt sevi, lai iegūtu labākas laulības iespējas. Tā laika ceļvedī par lauku nodarbībām bija piebilsts, ka “maz ir vingrinājumu, kas labāk parāda elegantas formas”.
1787. gadā “vairākas jaunas dāmas”, kas šāva kopā ar “Royal British Bowmen” – pirmo britu sporta biedrību, kurā tika uzņemtas sievietes, – esot “papildinājušas savus iekarojumus ar godīgu un veiksmīgu jaunu džentlmeņu sirdīm”, un saskaņā ar laikraksta ziņojumu biedrība bija atbildīga par “ne viena vien laimīga pāra laulībām”.
Acīmredzot, pēc mūsdienu standartiem tā nav vienlīdzība vai pat pieņemami, taču mūsdienu kontekstā tas izskaidro sporta veida izaugsmi, jo īpaši Eiropā.
Loka šaušanas popularitātes uzplaukums Lielbritānijā bija 19. gadsimta beigās. Loka šaušana bija lepnu paraugdemonstrējumu arēna, un turnīri ar lielām balvām un skatītāju pūļiem kļuva izplatīti gan elites, gan ambiciozu pilsētnieku vidū.
1860. gadā Lielā Nacionālā loka šaušanas biedrība (Grand National Archery Society) kļuva par oficiālo šā sporta veida pārvaldes iestādi Anglijā un definēja pirmo sacensību vingrinājumu tieši dāmām: tika noteiktas sacensības ar 48 bultām no 60 jardu attāluma un 24 bultām no 50 jardu attāluma.
Tā laika loka šāvēji un ražotāji reaģēja ar plašu loka šaušanas piederumu klāstu, kas bija īpaši izstrādāts sievietēm, sākot ar zema atvilciena spēka garajiem lokiem un beidzot ar ādas roku aizsarglīdzekļiem ar smalku stepējumu un zīda polsterējumu. Bagātas loka šāvējas bieži izmantoja divus dažādus lokus, pa vienam katrai distancei, un uz turnīriem tos nēsāja greznā ozolkoka kastē.
(Aptuveni šajā laikā, dibinoties loka šaušanas biedrībām, radās Lady Paramount (amatpersona, kas atbild par šaušanas ar loku turnīra sieviešu divīziju) tradīcija. Mūsdienās sacensībās Anglijā “Lady Paramount” parasti ir balvu pasniedzēja beigās, taču sākotnējais mērķis, kā liecina nosaukums, bija būt par tiesnesi vai strīdu arbitri, kas liecināja par labām noteikumu zināšanām.)
Grandiozāki loka šaušanas turnīri parasti notika muižnieku privātās teritorijās, un tos lielā mērā uzskatīja par plašāku socializēšanās un uzmanības pievēršanas iespēju. Lielie turnīri vienmēr noslēdzās ar balli pilnā tērpā.
Citiem vārdiem sakot, šis sporta veids bija kļuvis par kaut ko tādu, ko nenotika pats par sevi, bet gan par ieganstu lielai ballītei un cienījamai vietai, kurā varēja satikties vīrieši un sievietes. Entonija Trolopa (Anthony Trollope) 1857. gadā sarakstītajā romānā “Barčesteras torņi” (Barchester Towers) aprakstīta lauku mājas svinības ar romantiku uz loka šaušanas turnīra fona.
Taču parādījās čempiones. Alise Leha bija sava laika visveiksmīgākā loka šāvēja, kas no 1881. līdz 1922. gadam 22 reizes uzvarēja Lielbritānijas nacionālajā čempionātā. (Arī viņas māte uzvarēja četras reizes.)
Leha bija pirmā sieviete loka šaušanā, kas detalizēti aprakstīja savu tehniku un filozofiju, pabeidzot vienu no traktātiem ar šādiem vārdiem: “Lielais noslēpums ir būt ļoti klusai un apdomīgai visās kustībās; nekad nesteigties, nekad neveikt ātras, asas, pēkšņas kustības, nerunāt un nekustināt kājas” .
Viņa arī uzslavēja šī sporta veida salīdzinoši zemās izmaksas un to, ka, izņemot dažas nelielas izmaiņas, lai nodrošinātu lielāku kustību brīvību, tas neprasa arī daudz specializēta apģērba.
Kad 1890. gados radās olimpiskā kustība, loka šaušana bija viens no pirmajiem sporta veidiem, kurā varēja piedalīties arī sievietes. Ne visi olimpiskie sporta veidi tajā laikā bija tikpat draudzīgi, un daži izvirzīja teoriju, ka loka šaušana tika uzskatīta par pieņemamu daļēji tāpēc, ka sievietes varēja sacensties, valkājot kleitu.
Pirmās modernās olimpiskās spēls ar loka šaušanau notika 1900. gadā. Pirmās sieviešu sacensības notika 1904. gadā Sentluisā (ASV), kur amerikāniete Matilde Hovella izcīnīja pirmo zelta medaļu šajā sporta veidā.
19. gadsimta beigās loka šaušanas popularitāte ASV pieauga, jo īpaši koledžu līmenī, kur to ieteica “noteikta tipa meitenēm”, kuras nepiedalījās “enerģiskākos” sporta veidos, piemēram, hokejā vai tenisā, kā teikts gadsimtu mijas vēstulē, kas atrasta Viskonsinas Universitātē.
Tas atkal liecina gan par tā laika mentalitāti, gan par pašu sporta veidu.
1870-ajos gados Ņūorleānā tika dibināts Pusmēness pilsētas sieviešu loka šaušanas klubs. Tā bija viena no pirmajām sieviešu sporta organizācijām valstī.
Olimpiskajās spēlēs Londonā 1912. gadā sportisti pirmo reizi pārstāvēja atsevišķas valstis. Loka šaušanas sacensības notika White City stadiona laukumā, tāpat kā peldēšana, bokss un daudzas citas sacensības.
Lielbritānijas izlase bija vienīgā valsts, kurā piedalījās gan vīrieši, gan sievietes loka šāvēji – kopā ar 15 vīriešiem šaušanā piedalījās 25 sievietes.
Tomēr Alise Leha, joprojām labākā loka šāvēja dzimtenē, izlaida šīs sacensības, lai gatavotos gaidāmajam Lielbritānijas čempionātam, jo tolaik tas tika uzskatīts par prestižāku nekā olimpiskās spēles.
Šīs dienas lielākā zvaigzne bija Lotija Doda (Lottie Dod), pēctece seram Entonijam Dodam no Edžas, kurš komandēja britu loka šāvējus kaujā pie Aginkurtas. Doda 36 gadu vecumā jau bija viena no visu laiku daudzpusīgākajām sportistēm.
Viņas labākais sporta veids bija teniss, un 1887. gadā viņa kļuva par jaunāko Vimbldonas čempioni, 15 gadu vecumā izcīnot dāmu vienspēļu titulu, kas joprojām ir rekordaugsts sasniegums.
Pirms teniss viņai apnika, viņa vēl četras reizes izcīnīja šo titulu un 1894. gadā kļuva par vienu no pirmajām sievietēm, kas Sanktmoricas trasē mēģināja pārvarēt Krestas skrējienu, bet pēc tam vēlreiz nonāca avīzēs, jo uz slidām aizvadīja kriketa spēli. Pēc tam viņa pievērsās hokejam, alpīnismam un golfam, 1904. gadā kļūstot par Lielbritānijas dāmu amatieru čempiones titula ieguvēju.
“Mazajai” Lotijai Dodai, kā viņu nodēvēja laikraksti, bija tikpat dedzīgs brālis Viljams Dods, kurš arī piedalījās loka šaušanas sacensībās.
Piektdien, 1908. gada 17. jūlijā, sākās vīriešu un dāmu sacensības. Gan laikapstākļi, gan apmeklētāju skaits bija ļoti bēdīgi, un vējš skaļi plosījās pa stadiona izliektajām sienām, tāpēc apstākļi bija grūti, un pirmās dienas šaušanas sacensības lietus dēļ vairākas reizes tika pārtrauktas. Sacensības 1908. gadā bija pirmās, kas tika filmētas, un īsfilmā, kas ir saglabājusies, ir redzams, kā tajā dienā bija tērpušies cilvēki.
Doda pirmajā dienā izvirzījās vadībā ar 348 punktiem un 66 trāpījumiem centrā. Favorīte sacentās pret Sibilu Fentonu “Queenie” Ņūallju, kurai līdz 54. dzimšanas dienai bija palikuši četri mēneši. Pēc drūmās, lietus nomocītās pirmās dienas Doda bija vadībā ar 10 punktu pārsvaru pār Ņūallju. Taču nākamajā rītā, kad debesis skaidrojās, Ņūallja 50 jardu raundā izvirzījās vadībā un galu galā uzvarēja Dodu ar 688 pret 642 punktiem.
Dodas otrās dienas rezultāts ierindoja viņu aiz piecām citām loka šāvējām, taču ar viņas rezultātu pietika, lai iegūtu sudrabu kopsummā. Viņas brālis Viljams uzvarēja vīriešu konkurencē, tādējādi Dodi kļuva par pirmajiem brāli un māsu – olimpisko spēļu medaļniekiem.
Nedēļu pēc olimpiskajām sacensībām Ņūallja piedalījās Lielbritānijas čempionātā Oksfordā, lai stātos pretī Alisei Legai, kura olimpisko čempioni apsteidza par 150 punktiem un ieņēma otro vietu.
(Ņūallja joprojām ir vecākā individuālā zelta medaļas ieguvēja olimpisko spēļu vēsturē, un pagāja 96 gadi, līdz Lielbritānija izcīnīja vēl vienu individuālo olimpisko medaļu loka šaušanā sievietēm. 2004. gadā Atēnās bronzu izcīnīja Alisona Villiamsone).
Pirmais un Otrais pasaules karš mainīja vēstures ainu.
Starp abiem kariem 1920. gadā Antverpenē notika olimpiskās spēles, bet tajās piedalījās tikai 30 sportisti, un visi bija vīrieši. Noteikumi un sacensības atkal atšķīrās no iepriekšējām sacensībām, un tas daļēji, bet ne tikai, bija iemesls, kādēļ 1931. gadā tika dibināta FITA.
Pirmajos divos pasaules loka šaušanas čempionātos, kas notika 1931. un 1932. gadā, sacensības nebija sadalītas pēc dzimuma, vīrieši un sievietes sacentās viens pret otru.
Tomēr poļu loka šāvēja Janīna Kurkovska-Spychajova abās sacensībās izcīnīja medaļas, 1931. gadā ierindojoties otrajā vietā, bet 1932. gadā – trešajā vietā. Polijas komanda, kurā bija trīs sievietes, tostarp Janina, 1932. gadā arī ieguva sudrabu.
Pēc tam, kad gadu vēlāk tika ieviestas dažādas vīriešu un sieviešu sacensības, viņa ieguva piecus pasaules čempionu titulus – 1933., 1934., 1936., 1939. un 1947. gadā.
Janīna joprojām ir titulētākā loka šāvēja čempionātu vēsturē. Kopumā viņa izcīnīja 19 medaļas, un pēdējā tika izcīnīta neticamus 24 gadus pēc pirmās, kad 1955. gadā Helsinkos viņa palīdzēja Polijai izcīnīt komandu bronzu.
Pagāja vēl 17 gadi, līdz loka šaušana atgriezās olimpisko spēļu programmā. Kad 1972. gadā loka šaušana tika atjaunota, tajā bija individuālās sacensības vīriešiem un individuālās sacensības sievietēm.
Kopš tā laika medaļu skaits ir pieaudzis, bet vienlīdzība ir saglabājusies, un, kad 1996. gadā Atlantā ieviesa kvotu sistēmu, 128 vietas loka šāvējiem tika sadalītas vienādi – 64 vietas vīriešiem un 64 vietas sievietēm.
Pasaules loka šaušanas sestais prezidents bija vēsturisks starptautiskajam sportam. Ingera Frita, britu loka šāvēja, kura šāvusi trīs pasaules čempionātos, tika ievēlēta par prezidenti 1961. gadā pēc tam, kad kopš 1953. gada bija viceprezidente.
Viņa bija pirmā starptautiskās federācijas prezidente sieviete. Viņa bija arī prezidente, kas veiksmīgi cīnījās par loka šaušanas atgriešanos olimpisko spēļu programmā.
Par šī sporta veida vēsturi šajā laikā ir saglabājies maz liecību, izņemot Pasaules loka šaušanas – toreizējās FITA – ikgadējo kopsapulču protokolus un pasaules čempionātu rezultātus. Šis ir fragments no prezidenta ziņojuma 1967. gada kongresam:
“1965. gadā ziņu, ka loka šaušana ir iekļauta olimpisko spēļu programmā, ar prieku uzņēma loka šāvēji visā pasaulē, un 1966. gadā tika pievienots, ka atļauts piedalīties arī dāmām (no 21 olimpisko spēļu sporta veida dāmas var sacensties deviņos)”.
Citos Ingeres rakstos, ko viņa raksta periodiskajam federācijas biļetenam, viņa piemin sieviešu nepiedalīšanos 1920. gadā.
Taču diskusijas par loka šaušanas iekļaušanu olimpiskajās spēlēs lielākoties notika aiz slēgtām durvīm, tāpēc nav dokumentēta pārdomu gaita – vai arī nav iespējams noteikt, vai tā bija tikai un vienīgi Fritas aizstāvība par līdztiesību. Tomēr, ņemot vērā loka šaušanas dzimumu sadalījumu 56-44 salīdzinājumā ar kopējo 1972. gada olimpisko spēļu rādītāju 85-15, šķiet ticams, ka viņa bija vismaz daļēji atbildīga par to.
Mūsdienu loka šaušanā ir daudz citu vīriešu un sieviešu paritātes piemēru.
Kopš starptautiskās loka šaušanas sacensību sērijas izveides 2006. gadā Hyundai Pasaules kausa izcīņas izcīņas sacensībās ir vienlīdzīgs pieejamais naudas balvu fonds. Jaukto komandu sacensībās, kas debitēja 2020. gada Tokijas olimpiskajās spēlēs, vīrieši un sievietes sacenšas kopā.
Kopš 2013. gada, kad tika pārtraukta 1440 Raunda (iepriekš pazīstamas kā FITA) izmantošana, loka šāvēji šauj vienādās distancēs. Arī pašreizējie 70 un 50 metru kārtas labākie rezultāti ir tuvi, lai gan ne identiski.
(No 2020. gada 1. augusta pasaules rekords 72 bultām 70 metru distancē ir 702 vīriešiem un 692 sievietēm; pasaules rekords 50 metru distancē ir 718 vīriešiem un 713 sievietēm).
Loka šaušanai pamatoti jālepojas ar savu lomu sieviešu kā sportistu un vadības līmeņa pionieru līdzdalību Olimpiskā sporta aizsākšanā. Pēdējo 100 līdz 150 gadu laikā ir panākts neticams progress, turklāt daudz agrāk nekā citās sporta nozarēs.
Taču progress vēl ir jāturpina. Jāturpina darbs, lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi, iespējas un atalgojumu vīriešiem un sievietēm visos līmeņos un visās valstīs.
Latvijas Loka šaušanas federācija sveic Starptautiskajā sieviešu dienā un novēl turpināt atbalstīt vienlīdzību un iespējas sievietēm visās dzīves jomās un nodrošināt viņām drošu un vienlīdzīgu nākotni!