Modernais loka šaušanas mērķis ir angļu krāsu un kontinentālās skaitīšanas sistēmas zonu sajaukums.
World Archery tika dibināta kā FITA 1931.gadā Ļvovā ar uzdevumu standartizēt starptautisko sacensību noteikumus un atgūt loka šaušanas vietu Olimpisko spēļu programmā.
Pirms tam loka šaušana Olimpiādē bija četras reizes – 1900., 1904., 1908. un 1920. gadā. Katrās no tām tika izmantoti citi noteikumi – tos noteica Olimpiādes organizētājvalsts un tur bija maz kopīga (piemēram, notika šaušana pa kustīgiem un nekustīgiem putnu maketiem).
41 gadu FITAi prasīja loka šaušanas sporta attīstība, noteikumu un sacensību formātu izstrādāšana, pirms sporta veids atkal atgriezās Olimpisko spēļu programmā. Tas notika Minhenē 1972. gadā. Kopš tā laika starptautiskie noteikumi ir pastāvīgi uzlaboti.
Starptautisko sacensību raundu vēsture ir viegli iedalāma piecos periodos.
Pirmais periods ir neskaidra skaidrība un eksperimentēšana starp dažādiem vēsturiskiem stiliem, otrais un trešais ir stabils un balstās uz Starptautiskajiem un pēc tam 1440 raundiem, ceturtais bija īss un koncentrēts uz “Lielā FITA” un pēdējais, pašreizējais periods ir savstarpējo maču jeb turnīrcīņu periods.
1931-1935 – EKSPERIMENTĀLĀ ĒRA
1931.gadā Pasaules čempionātā izmantotie mērķi.
Starptautiskās federācijas dibināšana neradīja tūlītēju noteikumu standartizāciju, bet 1931. un 1932. gada Pasaules čempionātos tika izmantots vienāds sacensību formāts.
Loka šāvēji šāva 36 bultas 50 metru attāluma pa 120 centimetru diametra mērķi, tad 24 bultas no 50 metru attāluma un 12 bultas no 30 metru attāluma pa 80 centimetru diametra mērķi.
1931.gadā bija sajaukums starp 10 un 5 zonu vērtējumu, bet 1932. gadā tika noteikts gala variants- zonas ar 9, 7, 5, 3 un 1 punktu vērtību.
Pasaules čempionāts Londonā 1933. gadā iezīmēja sacensību distanču dažādību starp vīriešiem un sievietēm.
Vīrieši šāva 84 bultas no 90 metriem, pēc tam 48 bultas no 30 metriem pirmajā dienā, 60 bultas no 50 metriem un 72 bultas no 70 metriem otrajā dienā. Sievietes pirmajā dienā šāva 96 bultas 70 metros un 24 bultas 30 metros, kam sekoja 120 bultas 50 metru otrajā dienā.
Mērķī tika izmantots angļu punktu skaitīšanas stils – 9, 7, 5, 3 un 1 punkts – un mērķa lielums visos attālumos bija 48 collas (izņemot 30 metrus, kur tas bija 80 centimetri). Metriskajā mērījumā tas ir aptuveni 122 centimetri un no šejienes nāk standarta mērķa lielums, kas tiek izmantots arī šodien.
Gadu vēlāk, 1934. gadā, vīriešiem tika ieviestas četras distances, kur šāva 72 bultas 90, 70, 50 un 30 metru attālumā (kas vēlāk tiks noteiktas kā distances 1440 raundā), sievietes šāva 70, 50 un 30 metru attālumā. 80 centimetru diametra mērķis tika paturēts 30 metru distancē un 122 centimetru mērķis visām tālākajām distancēm.
1935.gadā tika izmantots agrīns izslēgšanas cīņu formāts. Pēc četru dienu ilgās šaušanas 10 labākie vīrieši un sievietes šāva 60 bultas 50 metros pa 122 centimetru mērķi, skaitot no 10 līdz 1 punkta zonas.
1936-1955 – STARPTAUTISKIE RAUNDI
Angļu stila piecu zonu mērķis ar skaitīšanu 9, 7, 5, 3, 1. Sešu zonu mērķis.
1935. gada kongresā tika panākts kompromiss līdzsvaram starp garajām un īsajām distancēm. Garās distances tika standartizētas gan vīriešiem, gan sievietēm līdzās universālajam īsajam raundam. Tie darbojās šādi.
- Dāmu garais raunds: 120 (2 x 60) bultas no 70 metriem, 96 (2 x 48) bultas no 60 metriem un 72 (2 x 36) bultas no 50 metriem, izmantojot 122 centimetru mērķi un angļu skaitīšanas metodi.
- Vīriešu garais raunds: 144 (2 x 72) bultas no 90 metriem, 96 (2 x 48) bultas no 70 metriem, 48 (2 x 24) bultas no 50 metriem, izmantojot 122 centimetru mērķi un angļu angļu skaitīšanas metodi.
- Īsais raunds: 60 (2 x 30) bultas no 50 metriem, izmantojot 122 centimetru mērķi un 10 zonu skaitīšanu, kam seko 60 (2 x 30) bultas no 35 metriem un 60 (2 x 30) bultas no 25 metriem pa 45 centimetru mērķi ar zonām no 6 līdz 1 punktam.
Šajā laika posmā tika veiktas vairākas nelielas izmaiņas.
1937. gadā 35 metru īsā raunda mērķis tika nomainīts pret 80 centimetru mērķi ar 10 punktu zonām. Pēc tam 1946. gada kongresā 45 centimetru mērķis tika nomainīts pret 60 centimetru mērķi.
1956-1986 – 1440 RAUNDS
1955.gada kongresā 1440 raunds (bij. FITA raunds) tika pieņemts kā standarts Pasaules čempionātos. Tas noslēdza cīkstēšanos starp īsajām un tālajām distancēm, dažādiem mērķu stiliem un izmēriem un dažādo bultu skaitu.
Vīrieši šāva 36 bultas katrā no 90, 70, 50 un 30 metru distancēm. Sievietes šāva pa 36 bultām no 70, 60, 50 un 30 metru distancēm.
Divi tālākie attālumi tika šauti 122 centimetru mērķī un divi īsāki attālumi pa 80 centimetru mērķi. Visiem mērķiem bija 10 zonu punktu skaitīšana, bet tika izmantotas krāsas – zelta, sarkanā, zilā, melnā un baltā – no angļu stila mērķa. Maksimālais punktu skaits vīriešiem un sievietēm bija 1440.
Ar šiem standartizētajiem noteikumiem loka šaušana tika uzņemta atpakaļ Olimpiskajās spēlēs.
1987-1991 – LIELAIS FITA RAUNDS
Kaut arī tas ilga tikai trīs čempionātus – 1987., 1989. un 1991. gadā – un 1988. gada Seulas olimpiskās spēles, lielā FITA bija pirmais īsais solis uz sacensībām izslēgšanas stilā. Tā balstījās uz esošo 1440 raundu.
Pēc pirmajām 144 bultām labākie 24 vīrieši un sievietes atkal aizšāva visas četras distances, bet šoreiz tikai ar deviņām bultām (nevis 36) katru reizi. Tad tika izslēgti vēl seši lokšāvēji un atlikušie 18 šāva ar deviņām bultām katrā no distancēm. Šis process tika atkārtots līdz 12 un tad līdz 8 lokšāvējiem finālā.
Bija arī komandu raunds, kurš balstījās uz to pašu koncepciju – 12 komandas iekļuva pirmajā izslēgšanas kārtā un astoņās tika finālā.
1992-MŪSDIENAS – MAČU CĪŅAS UN MODERNIE LAIKI
Maču cīņas, turnīrcīņas jeb izslēgšanas cīņas Olimpiskajās spēlēs tika izmantotas vēl pirms Pasaules čempionātiem.
1992.gada Barselonas spēlēs tika izmantota izslēgšanas cīņu tabula, bet tikai 1993.gadā Antālijā tā tika ieviesta pasaules čempionātā (šis bija arī pirmais pasaules čempionāts, kurā uzvarēja korejietis – Park Kyung Mo).
1440 raunds kvalifikācijas sacensībām tika izmantots līdz pat 2013.gadam, kad to aizstāja ar 70m raundu rekursīvajam lokam (72 bultas) un 50m raundu kompaktlokam. Olimpiskajās spēlēs to ieviesa no 1996.gada.
1993.gadā tikai 32 labākie loka šāvēji pēc kvalifikācijas rezultātiem tika iekļauti turnīrcīņu tabulā, kur šāva 12 bultas no 70m distances.
1995.gadā turnīrcīņās iekļuvušo skaits tika palielināts līdz 64. 2007.gadā tas pieauga līdz 128, bet 2011.gadā tika ieviests, ka astoņi labākie (Pasaules čempionātos un citās neolimpiskajās sacensībās) pirmajās cīņās tiek laisti bez pretinieka (bye).
1995.gadā palielinājās arī izslēgšanas cīņās izšauto bultu skaits no 12 uz 18, un kompaktloki debitēja ar tiem pašiem noteikumiem kā rekursīvie loki. Pirmajos divos Pasaules čempionātos 1995. un 1997.gadā iekšējā 10-nieka zona tika izmantota, lai nošķirtu abus loku veidus, bet tas tika atcelts Pasaules čempionātā Riomā 1999.gadā.
Pēdējo desmit gadu laikā turnīrcīņu princips ir uzlabots.
Setu (SET) sistēma tika ieviesta individuālām sacensībām ar rekursīvo loku 2009. gadā un komandu sacensībām ar rekursīvo loku 2013. gadā. Kompaktlokam 2010. gadā tika eksperimentēts ar “trāpīts/netrāpīts” sistēmu, bet no 2013. gada tika ieviests 15 bultu kumulatīvais rezultāts no 50 metru distances.
Izmaiņas starptautisko sacensību noteikumos ir notikušas konsekventi visā World Archery vēsturē.
Ar 28 gadus garu periodu turnīrcīņu laikmetā, noteikumi tuvojas garākajam relatīvās stabilitātes periodam. Kopš World Archery dibināšanas loka šaušana ir bijusi Olimpiskajā apritē ilgāk (48 gadi) nekā ārpus tās (42 gadi). Taču ir gandrīz skaidrs, ka, ņemot vērā sporta vēsturi un potenciālu, šis ceļojums vēl nav beidzies.
Pateicība Tomam Dīlenam par arhīvu pētīšanu, Sergio Fontam un visiem pārējiem, kas deva ieguldījumu vēsturē.
Autors: World Archery